Spread – Babņiks vai kā nu tur valodnieciski tulkojas. Filma par maukuļu dzīvespriecīgo ikdienu un sūro likteni Losandželosas pusē. Mantu kults, absolūtu cita veida vērtību neesamība, seh, drags en rokenrol…Kā zināms, galvenais filmas aktieris Eštons Kučieris arī ikdienā ir līdzīgi sperdiskā situacijā kā joprojām skaistās Demijas Mūras dzīvesdraugs, tādēļ pēc iedvesmas un tēla krāsām tālu jājiet šam nebij. Taču kopumā filma 867 reizi atgremo mūžīgo stāstu: ” Viņš nezin, kas ir labs, bet filmas beigās viņš to obligāti uzzinās (izzinās nopietnākos sižetos) un arī kļūs labs! ” Vē, cik nepārliecinoši, lai gan laiku palaikam pa durvīm izlidinātās vīrieša požitkas izsauc līdzjutību kaut kur dziļi zemapziņā.
9 – Multene, ko izviedojuši nevienozīmīgais Tims Bērtons (Mars Attacks! bija izcila, parējais nu tā un tā) un viennozīmīgi pārvertētais Timurs Bekmabetovs (divu dozoru un vienas Andželīnas Džolijas autors kīno jomā). Otrais pat paspēja iznesties intervijās, ka multenes esot kino nākotne un tagad viss šamā radošais gars taps upurēts uz 3D altāra. Nu konceptuāli, nu idejiski interesanti, vizuāli nepatīkami un diezgan garlaicīgi ( lai gan tikai knapi 70 min kopumā, jopcik!). Lupatu lellītes tik žēlīgas kā bērnu fonda reklāmas uz ziemassvētkiem, stāsts par cilvēka personības daudzšķautnainību pazūd samudrītājos zīmējumos, bet atsevišķi tēli (no ļauno nometnes) vispār liekas kā piezīmēti, lai aizkrāsotu liekos pikseļus bildē. Nu kādā festivālā šis varētu iederēties, bet citādi nah nah!
Knowing – Trileris, kas sākas pat samērā interesanti. Zinātnieks atrod šifru, kas 50 gadus un 3 dienas uz priekšu paredzējis visas nelaimes uz zemes. nū..tiesa gan, no šifra uzrakstīšanas brīža ir pagājuši kā reiz 50 gadi un atlikušajās 3 dienās šis profesors-astrofiziķis (kurš cita starpā ik vakaru aizliek aiz krāgas 0,7 ) piedzīvo briesmīgu aviokatastrofu, vēl trakāku metro avāriju ,pulka citas visādas klizmas un atklāsmes, ieskaitot citplanētiešus, kuri atraugājas ar apžilbinošu gaismu un tamlīdzīgu sviestu. Pa vidam viņš sastop šifra uzrakstītājas meitu, kuras meita tāpat kā profesora dēls dzird balsis (skatītājs ir vēl neapskaužamākā situācijā, jo viņš, atšķirībā no tērētajiem bērniem, ne tikai dzird šos čukstus, bet arī redz proletāriešus putekļu mēteļos, kas šis balsis un messedžus izdod) …bet trešās dienas vakarā tas nogrimst dibenā pārbaidītais Nikolass Keidžs (nez, viņam kāda cita sejas izteiksme arī piemīt bez panikas un skumjajām sāpēm grūtsirdīgajā skatienā) izfiško, ka nupat gals būs visai zemeslodei kopumā un dod vaļu filmas finālam, kurā proletārieši (ar pedobear atbalstu acīmredzot) savāc abus bērnus cilvēces reģenerēšanās nolūkiem , bet Keidžs priecīgs aiziet bojā kopā ar visu pasauli nemākulīgi vai pavirši uzzīmētā globālā katastrofā –uguns viesulī. Sviesta zive gan ganjau ka izdzīvoja tajā 
Inglorius Bastards – Tarantiņšķina par Otro pasaules karu, kurā ar interesanti un aizraujoši tiek parādīts, ka žīdi nav vis tikai līdzjūtību defaultā izraisoši Cietēji, bet šīs pašas pretstāvēšnas līdzvērtīgi (nu īstenībā pat pārāki) dalībnieki. Tik pat politnekorekti, kā Odesas klasisko iemītnieku (un ne tikai –arī pie mums zinu dažus, kuru humorā klausīties ir bauda ) pašironija. Vēl arī šai kusakā Breds Pits pierāda, ka ir viens no labākajiem Holivudas aktieriem, kā arī atsevišķi sižeta risinājumi stāv tuvu Pulp Fiction, 4 Rooms un Desperado līmenim. Pačolējiet, domāju patiks!
Bet vispār es 9 no rīta cenošos ieslēgt LNT un noskatīties Amuleta sākumu. Nu patīk man, ka diena iesākas ar The Smiths „How Soon Is Now”
